Vēsture

Dziesmu un deju svētku vēsture
Dziesmu un deju svētku tradīcija Latvijā ir nepārtraukts radošā darba process, kurā sadarbojas tautas mākslas kolektīvi, profesionālie mākslinieki un tradicionālās kultūras lietpratēji. Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki gadu gaitā ir kļuvuši par Latvijas nacionālās kultūras un nācijas identitātes svinībām. Šo svētku laikā gan katrs Latvijas novads, gan katrs mākslas žanrs demonstrē savus sasniegumus, dodot iespēju mūsu iedzīvotājiem un viesiem iepazīt un baudīt Latvijas kultūras daudzveidīgās izpausmes. Pēc savas misijas Dziesmu un deju svētki ir kļuvuši par sava veida Latvijas nācijas svētceļojumu, kurā dodas lieli un mazi no visām Latvijas malām, kā arī no ārvalstīm. Svētki ir kļuvuši par spēcīgu mūsu tautas kopā saucēju un saliedētāju.

Svētku dominējošais aspekts ir lielais kopkoris, kura mākslinieciskā kvalitāte balstās a cappella dziedāšanas tradīcijā. Līdzās tam svētki ir izauguši par vērienīgu un daudzpusīgu notikumu, kas ietver dažādus tautas mākslas žanrus un izpausmes formas: koru kustību un kopdziedāšanu, tautas dejas un deju kolektīvu lieluzvedumu, instrumentālo mūziku un pūtēju orķestru un kokļu mūzikas koncertus, koru, deju kolektīvu un pūtēju orķestru skates, folkloras kopu uzstāšanos, lietišķās mākslas un amatniecības izstādes. Dziesmu svētku tradīcija 145 gadu pastāvēšanas vēsturē ir veidojusi jaunus kopdziedāšanas un kopdejošanas atzarus: vīru, sieviešu un zēnu koru salidojumus, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, pūtēju orķestru salidojumus. Baltijas valstu dziesmu svētku tradīcijas ietekmē ir izveidojušās jaunas reģionālās svētku formas – Baltijas studentu dziesmu un deju svētki „Gaudeamus”,  kas kopš 1956. gada ik pēc 5 gadiem notiek kādā no Baltijas valstīm;  Ziemeļvalstu un Baltijas valstu Dziesmu svētki, kopš 1995. gada,  notiek reizi divos gados, tādējādi veicinot Baltijas jūras reģiona valstu starpā aktīvu starpkultūru dialogu un sadarbību.

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Dziesmu un deju svētku tradīcija novērtēta starptautiskā līmenī, 2003. gadā Dziesmu un deju svētkus, iekļaujot UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu sarakstā. 

Priekšvēsture
Dziesmu svētku pirmsākumi 19. gadsimta pirmajā pusē meklējami Vācijā, Šveicē, Austrijā. Viens no vērienīgākajiem šī veida pasākumiem notiek Leipcigā 1848. gadā, kur apvienotajā vīru korī kopā pulcējas ap 5000 dalībnieku.

Arī Baltijas pilsētās vācbaltu vidē 19. gadsimta 30.–50. gados tiek dibināti amatieru dziedāšanas pulciņi, notiek kopdziedāšanas pasākumi. Nozīmīgs notikums Rīgas kultūras dzīvē ir Daugavas Mūzikas svētki 1836. gadā. Tie ir pirmie šāda veida svētki Baltijā, kora koncerti notiek visās Rīgas koncertzālēs un parkos. Seko vairāki svētki  gan Rēvelē (Tallinā), gan atkal Rīgā. Vācbaltu dziesmu svētku ideju pārtver mācītājs un rakstnieks Juris Neikens un 1864. gadā sarīko latviešu vīru koru pirmo kopkoncertu Dikļos. Piedalās 6 kori ar 120 dziedātājiem un skolas bērni. Līdzīgi svētki notiek Matīšos (1865), Rūjienā (1866), Jaunpilī (1867), Smiltenē(1868), Cesvainē (1869). 1870. gadā Jānis Bētiņš organizē Kurzemes dziedāšanas svētkus Dobelē. Piedalās 400 dziedātāji un 40 vīru orķestris. Kurzemes svētkus mēdz saukt par Vispārējo latviešu dziesmu svētku ģenerālmēģinājumu.